— Tu tātad doma, ka mums nebūtu vajadzējis vinu laist?
— Vai tev prāts! Velns parāvis, Dik, ja mēs būtu viņu ar varu aizturējuši, murns visu ceļu līdz Dausonai nebūtu miera ne peles alā. Pārlieku liela dūša. Bet šitais gājiens viņai mazliet aplauzīs ragus.
— Jā, — piekrita Diks, — lepna gan. Bet lai nu kā — tomēr drosmīgs skuķis. Protams, viņa bija gatavā rnuļķe, dodamās tādā ceļā, taču ir nesalīdzināmi pārāka par tiem sievišķiem, kas vieni nevar paspert ne soli. Viņa, Toīnmij, ir no tās pašas sugas, no kādas bijušas mūsu mātes, tādēļ nedrīkst viņai ņemt ļaunā lielo dūšu. īstu vīru var izaudzināt tikai īsta sieviete. Bet, lai būtu īsta sieviete, ar lindrakiem vien nepietiek. Tīģeri dzimst tīģerienēm, nevis govīm.
— Vai tu ar to gribi sacīt, ka jācenšas vēl izdabāt, ja šīm uznāk dullums?
— Kādēļ ne? Ass nazis, ja pasprūk, ieķer miesā dziļāk nekā truis, bet tas taču nenozīmē, ka asais tīšām jānodeldē truls.
— Lai nu nazis, kur nazis, bet, runājot par sievietēm, jāsaka — man gan labāk patīk tās bez asumiem.
— Vai tad tu tajās būšanās ko sajēdz?
— Pa druskai, — atteica Tommijs un, pievirzījies tuvāk ugunij, paņēma Mollijas slapjās zeķes, izstiepa tās pār ceļiem un sāka žāvēt.