Diks skumji uz viņu paskatījās, parakņājās pa Mollijas somu, arī apsēdās pie pavarda un izklāja siltumā viņas svārkus un jakas.

—   Tu reiz teici, ka nekad neesot bijis precējies.

—  Vai es tā sacīju? Jā, neesmu bijis precējies … tas ir… nē, velns parāvis, biju gan precējies! Un labākas sievas nav bijis nevienam visā pasaulē!

—   Norāvās no enkura? — Diks plaši pamāja ar roku, tā norādīdams bezgalību.

—  Jā, — Tommijs atteica un, mirkli klusējis, piebilda: — Dzemdībās.

Pupas katliņā uz pavarda priekšējā riņķa sāka mutuļot, un Tommijs pastūma katliņu malā. Pēc tam viņš pārbau­dīja sausiņus, pabakstīja tos ar skaidu, izņēma no cepeš­krāsns un pārsedza ar miklu lupatu. Diks, kā jau viņam līdzīga kaluma cilvēki, arī neuzmācās ar ziņkāri un klu­sēdams gaidīja.

—   Nepavisam ne tāda kā AAollija. Sivašiete.

Diks saprotoši pamāja.

—   Nebija tik augstprātīga un iecirtīga, toties turējās blakus vislielākajā grūtumā. Ar airiem mācēja rīkoties ne sliktāk par vīrieti un badu prata ciest pacietīgi kā eņģelis. Lielos viļņos aizgāja uz laivas priekšgalu un saritināja buru kā pieredzējis matrozis. Reiz devāmies uz Teslinu zeltu rakt. Aiz Pārsteiguma un Mazās Dzeltengalves ezera. Pārtika izbeidzās, un mēs sākām ēst suņus.