Un nokāps zem šīm klusām, mēmām velvēm

Ar galma baru rijīgo un glaimo.

No mana līķa atslēgas viņš zags

Un šķirstus vaļā atvērs smiedamies,

Un mani dārgumi drīz aizplūdīs

Pa zīda kabatām, kas caurumainas.

Un svētos traukus sasitis viņš drupās,

Viņš svēto el]u netīrumos lies.

Viņš izšķērdēs .. . Bet tiesības tam kādas?

Vai gan es visu ieguvis par velti

Vai jokojot, kā spēlmanis, kas klaudzot

Met kauliņus un ierauš naudas kaudzes.

Kas zin, cik daudz man rūgtas atturības

Un domu smagmes, kaisles savaldot,

Kad diena rūpēs, bezmiegā zūd nakts,

Viss tas ir maksājis? Varbūt teiks dēls,

Ka sirds man apaugusi ir ar sūnu

Un iegribu nav bijis man un nav,

Ka grauzusi nav mani sirdsapziņa,

Šis zvērs ar asiem nagiem, siržu kremtējs

Un viesis neaicināts, uzbāzīgais,

Rupjš augļotājs — šī ragana, no kuras

Pat mēness dziest un tumst un kapi veras,

Kā apmulsumā miroņi tad mostas …

Nē, izciet pats vispirms sev bagātību,

Pēc tam tad redzēsim, vai nelaimīgais

To izšķērdēs, kas gūts ar asinīm.

Ak, kaut es necienīgiem skatiem spētu

Šīs velves noslēpt! ak, ja šurp no kapa

Es spētu nākt kā sargātāja ēna,

Uz šķirsta sēsties un no dzīvajiem