(Grib atslēgt šķirstu.)

Jā, katru reizi, šķirsts kad jāatslēdz,

Man uznāk drudža drebuļi un trīsas.

Es nebīstos (ai nē! ko bīties man,

Kad klāt man šķēps? jo atbild man par zeltu

Tā tērauds uzticams), bet sirdi māc

Man kādas svešas, nezināmas j ūtas .. .

Mums mediķi par cilvēkiem zin stāstīt,

Kas slepkavību izjūtot kā baudu.

Kad atslēgu es gribu slēdznī griezt,

Es sajūtu, kas jāsajūt ir tiem,

Kas dur ar nazi: patīkami reizē

Un baigi.

(Atslēdz šķirstu.)

Lūk, kur svētlaimība mana!

(Izber naudu.)

Nu ej! Pa pasauli tev diezgan klejot,

Kur Jaužu kaislībām arvien tu kalpo.

Miedz mierīgā un spēcinošā miegā,

Kā dievi atdus augstu debesīs . ..

Es šodien gribu sarīkot sev dzīres;

Pie katra šķirsta sveci aizdegšu

Un visus atvēršu. Tiem vidū pats

Es stājis, raudzīšos uz spožām kaudzēm.

(Aizdedzina sveces un atslēdz vienu šķirstu pēc oira.)

Es esmu valdnieks! … Luk, kāds burvīgs zaigs!

Man paklausīga, stipra valsts šī mana;

Tur mana laime, tur mans gods un slava!

Es — valdinieks … Bet kas kā pēctecis

Un mantnieks pārņems manā valstī varu?

Jauns neprātis un negants izšķērdējs,

Kam izvirtuši dzīrotāji draugos!

Tiklīdz es miris būšu, viņš — viņš nāks