Albērs. Hercogs

Albērs

Jel ticiet, valdiniek, — es ilgi cietu

So nabadzības kaunu. Ja vēl spētu —

Jūs mani sūdzamies gan nedzirdētu.

Hercogs

Es ticu, labdzimtīgais bruņiniek,

Kas tāds kā jūs, tas tēvu nevainos,

Ja nebūs spiests. Maz tādu izvirtuļu …

Tik esiet mierīgs: jūsu tēvu es

Pats vienatnē bez trokšņa pierunāšu.

Es gaidu to. Jau ilgi netiekamies.

Viņš manam vectēvam bij draugs. Vēl miņā

Man laiki tie, kad biju es vēl bērns,

Tam tika mani savā zirgā celt

Un smago bruņcepuri likt man galvā

Kā zvana jumolu.

(Skatās logā.)

Bet kas gan tur?

Tik tiešām?

Albērs

Viņš tas, valdniek.

Jel ejiet

Tai istabā! Es saukšu jūs.

(Albērs aiziet, ienāk barons.)

Tas jūs!

Es, baron, priecīgs redzēt jūs tik spirgtu.

Barons

Es laimīgs, valdiniek, ka bij man spēks

Še ierasties, kā jūs man pavēlējāt.

Hercogs

Jau sen, tik sen, kad, baron, šķīrāmies.

Vai mani atminat?

Barons

Es, valdiniek?

Kā tagad vēl jūs redzu. Ak, jūs bijāt

Tik mundrs bērns. Un nelaiķis mans hercogs