Tad mēdza teikt: «Klau, Filip (tā arvien

Viņš mani sauca), ko gan teiksi? nu?

Pēc gadiem divdesmit kā tu, tā es —

Mēs būsim vientieši šā zēna priekšā .. .»

Šis zēns, tas, protams, jūs.

Hercogs

Der pazīšanos

Mums atjaunot. Mans galms jums aizmirsies.

Vecs valdniek, esmu kļuvis. Galmā man

Ko darīt gan? Jums, jauniem, patīkami

Ir turnīri un svētki. Tajos es

Vairs nederu. Bet, ja dievs karu dos,

Tad krekstēdams es zirgā sēdīšos;

Vēl pietiks spēka, cīnoties par jums,

Ar roku drebošu celt veco šķēpu.

Hercogs

Mums, baron, jūsu centība nav sveša;

Jūs bijāt mūsu dzimtas draugs; mans tēvs

Jūs cienīja. Es uzskatīju jūs

Par krietnu, drošu bruņnieku; bet sēstam.

Jums bērni, baron, ir?

Barons

Viens vienīgs dēls.

Hercogs

Kāpēc to neredzu es savā galmā?

Jums galms ir apnicis, bet viņa gados

Un kārtā pieklājas pie galma būt.

Barons

Mans dēls gan vairās galma dzīves trokšņa;

Viņš visai drūms un savvaļīgas dabas —

Ap pili viņš pa mežiem vienmēr klejo

Kā briedis jauns.

Tam nepieklājas vis

No ļaudīm bēgt. Bet pieradīs it drīzi

Pie līksmībām un turnīriem, un ballēm.

Man viņu atsūtiet un parūpējieties,