Man bruņcepuri pāršķēlis, bij prom

Un Emiram es piešus sānos spiedu,

Un kailu galvu aizdrāzos kā vētra,

Divdesmit soļus grāfu aizsviezdams

Kā mazu pāžu prom, un visas dāmas

Kad piecēlās un, seju slēpjot,

Kad Klotilde no bailēm iekliedzās,

Un slavināts kad tika trieciens mans, —

Jā, tad nevienam nenāca gan prātā,

Kāds iemesls manai drosmei, spēkam dīvām!

Par bruņcepuri biju satrakots;

Kas varonības cēlonis bij? — skopums! —

Ar to šeit sasirgt, dzīvojot ar tēvu

Zem viena jumta, tiešām grūti nav.

Ko dara Emirs mans?

Ivans

Vēl vienmēr klibo,

Un jāt ar viņu nav vēl iespējams.

A 1 b e r s

Nu ko lai dara, nopirkšu es Bēro . . .

Par viņu lielu naudu neprasīs.

Ivans

Nē, neprasīs, bet naudas mums vairs nav.

Albērs

Un Zālamans ko saka, diedelnieks?

Ivans

Viņš sacīja, ka naudu aizdot vairs

Viņš nevarot, ja nedodot tam ķīlu.

Albērs

Ak, ķīlu! bet kur ķīlu ņemt, pie joda!

Ivans

Es teicu tam.

Albērs

Un viņš?

Ivans

Tik krekst un vairās.

Albērs

Tu varēji tam sacīt, ka mans tēvs

Ir bagāts pats kā žīds, ka reiz es visu

No viņa mantošu.

To teicu gan.

Albērs

Nu?

Ivans