Tas būtu pārdots. Bruņinieka vārda

Vai, suns, tev diezgan nava?

žīds

Jūsu vārdam,

Kamēr jūs dzīvi, nozīme ir liela.

Un flāmu bagātnieku šķirstus tas

Kā talismans jums vaļā atdarīs.

Bet, ja jūs to par ķīlu projām dosiet

Man, nabadzīgam ebrejam, un pats —

Pats nomirsiet (dievs, pasargi no tā),

Tad atslēgai tas pielīdzināms būtu

No lādītes, kas iemesta ir jūrā.

Albērs

Vai tēvs par mani ilgāk nodzīvos?

Zīds

Kā zināt var? Ne mēs sev dienas skaitām;

Spirgts jauneklis vēl vakar, šodien miris,

Un četri sirmgalvji, lūk, viņu nes

Uz kapu projām salīkušiem pleciem.

Vēl barons možs. Dievs dos, vēl gadu desmit

Vai divdesmit un vairāk nodzīvos.

Tu melo, žīd! Pēc gadiem trīsdesmit

Būs pienācis man gads jau piecdesmitais,

Kur tad es naudu likšu?

žīds

Naudu? — nauda

Mums katrā vecumā ir noderīga;

Jauns meklē naudā kalpus izveicīgus,

Tos netaupīdams, sūta tur un šur.

Vecs vīrs redz tajā draugus uzticamus

Un glabā tos kā savu acuraugu.

Albērs

Ai! manam tēvam nauda nav ne kalps,

Ne arī draugs, bet kungs, kam pats viņš kalpo;

Un kā vēl! Tā kā alžīriešu veigs,

Kā piesiets suns pats aukstā būdā dzīvo,

Dzer ūdeni, grauž sausas garoziņas