Nē; gribēju … var būt, ka jūs … man šķita,

Ka baronam laiks pienācis ir mirt.

Albērs

Kā! tēvu noindēt! tu drīksti dēlam …

Tver, Ivan, to. Kā iedrošinās tas! …

Vai saproti, tu žīda dvēsele —

Tu suns, tu pūķis! tevi es uz vietas

Pie vārtiem pakārt varu.

Piedodiet!

Tas bija tikai joks.

Albērs

Šurp, Ivan, virvi.

Zīds

Es .. . jokoju. Es naudu atnesu.

Albērs

Prom, suns!

(žīds aiziet.)

Lūk, jau cik tālu tēva skopums

Ir mani aizvedis! Zīds piedāvāt

Ko iedrošinās! Glāzi vīna šurp,

Es trīcu . .. Ivan, nauda vajadzīga

Man tomēr. Trauc pie žīda nolādētā,

Skrej, saņem dukātus, bet atnes man

Pirms tintnīcu. Es izrakstīšu zīmi

Šim blēdim. Tikai neved atpakaļ

Šo Jūdasu … Jeb nē, vēl uzgaidi,

Tā dukāti pēc nāveszālēm odīs

Kā sidrabgraši viņa ciltstēvam …

Es vīna vēlējos.

Ivans

Mums vīna nav

Ne lāses vairs.

Bet tas, ko dāvanai

No Spānijas man sūtīja Remons?

Ivans

To aiznesu visbeidzamo vēl vakar

Es kalējam, kas slims.

Albērs

Jā, zinu, zinu .. .

Tad pasniedz ūdeni. Nolādēts mūžs!

Nē, izlemts — iešu taisnību sev meklēt

Pie hercoga: lai skopo tēvu piespiež