Barons

Kā aušīgs jauneklis alkst satikšanās

Ar pavedēju viltīgu un veiklu

Vai lētticīgu skuķi, ko pats viļ,

Tā gaidīju to brīdi cauru dienu,

Kad nokāpšu šai paslēptuvē es

Pie drošiem šķirstiem. Diena laimīgā!

Es šķirstā sestajā (tas pilns vēl nava)

Klāt piebērt varu sauju zelta naudas.

Gan liekas, tas nav daudz, bet pamazītēm

Aug dārgumi. Es lasīju reiz rakstos,

Ka cars kāds pavēlējis kareivjiem

Pa saujai zemi sanest vienā kaudzē,

Un dižens kalns tur pacēlies, un cars

No kalna priecīgs apkārt lūkojies

Uz ieleju, ar baltām teltīm klātu,

Un jūru, kuģi trauksmīgi kur peld.

Tā es, pa saujiņai vien atnesot

Surp paslēptuvē meslus parastos,

Sev kalnu uzcēlu, no kura es

Uz visu noskatos, kas manā varā.

Kas gan man nekalpo? Es tā kā dēmons

Nu visu zemi spēju pārvaldīt;

Ja vien es gribēšu, — man pilis celsies

Un manos greznos dārzos pulcēsies

Šurp saskrējušas nimfas jautrā barā,

Steigs mūzas savu nodevu man nest,

Un brīvais ģēnijs manā jūgā lieksies,