Pat tikums, nakšu nenogurstošs darbs

No manis rātni gaidīs savu algu.

Ja svilpšu — klāt man padevīgi, bikli

Jau līdīs asiņaina ļaundarība

Un rokas laizīs man, un manās acīs

Tā nolasīs man visas vēlēšanās.

Man pakļauts viss, bet es — nekam;

Pār visām iegribām es stāvu mierīgs

Un savas varas apziņā: man pietiek

Šīs apziņas …

(Apskata savu zeltu.)

Gan šķiet, ka tas tik mazums,

Bet cik gan jaužu rūpju, viltus daudz

Un asaru, un lūgšanu, un lāstu

Kā svarīgs liecinieks tas atgādina.

Lūk, dukāts senatnīgs … lūk, šitais! Šodien

Man atraitne to atnesa, bet iepriekš

Ar trijiem bērniem tā zem mana loga

Pusdienas stāvēja uz ceļiem vaimanājot.

Bij lietus, rima, sāka atkal līt,

Bet viltniece no vietas nekustējās;

To padzītu, bet kāds man pačukstēja,

Ka vīra parādu tā atnesusi man,

Jo cietumā jau rītu negrib būt.

Un šito? to man atnesa Tibo, —

Kur to gan ieguva viņš — sliņķis, blēdis?

Viņš, protams, nozaga, bet iespējams,

Ka viņš uz lielceļa un naktī mežā .. .

Tā ir! ja sviedri, asins, asaras,

Kas izlietas par visu, ko šeit glabā,

No zemes dzīlēm pēkšņi sāktu plūst,

Tad būtu grēku plūdi klāt un es

Sais drošās velvēs noslīktu. Bet laiks.