Pienākuši tuvāk, šie mazie, kautrīgie cilvēciņi laipni un mazliet bailīgi uzsmaidīja Ellai, bet vecīte raudzījās viņā ar manāmu izbrīnu. Trīs vīriņi kopīgi panācās uz priekšu un reizē noņēma cepures. Dzin-dzin-dzin - nošķindēia zvārgulīši. Ella ievēroja, ka mazo vīriņu žokļi nemitīgi Kustējās, it kā kaut ko gremodami.
Vecīte uzrunāja Ellu:
- Saki man, - kā tu nokļuvi Gremoņu zemē, mīļais bērns?
- Mani šajā mājiņā atnesa viesulis, - Ella kautrīgi atbildēja.
- Dīvaini, ļoti dīvaini! - vecīte pašūpoja galvu. - Tūlīt tu sapratīsi manu izbrīnu. Notika tā. Es uzzināju, ka ļaunā burve Gingema zaudējusi prātu, apņēmusies iznīdēt cilvēku cilti un pieviest zemi ar žurkām un čūskām. Un man vajadzēja likt lietā visu savu burvju mākslu…
- Kā, cienītā kundze! - bailēs iesaucās Ella. - Jūs esat burve? Bet kā tad māte man stāstīja, ka tagad burvju neesot?
- Kur tava māte dzīvo?
- Kanzasā…
- Nekad neesmu tādu vārdu dzirdējusi, -lupas sakniebdama, atteica burve. - Bet, lai nu tava māte stāsta ko stāstīdama,, šajā zemē dzīvo burvji un gudrie. Mēs šeit bijām četras burves. Mēs divas - Dzeltenas zemes burve (tā esmu es, Villina!) un Rožsārtās zemes burve Stella - esam labas. Bet Zilās zemes burve Gingema un Violetās zemes burve Bastinda ir ļoti ļaunas. Tava mājiņa nospieda Gingemu, un tagad mūsu zemē palikusi tikai viena ļaunā burve…