Lielā, nokvēpušā katlā Gingema vārīja burvju zāles. Viņa meta katlā peles, raudama tās citu pēc citas no saišķa.
- Kur gan palikušas čūsku galvas? - Gingema dusmīgi ņurdēja. - Es taču brokastīs visas neapēdu?… Aha, te jau tās ir, zaļajā podā! Nu, tagad būs lieliskas zāles!… Tagad tie nolādētie cilvēki dabūs! Es viņus ienīstu… Izplatījušies pa visu pasauli! Purvus nosusinājuši! Biezokņus izcirtusi!… Visas vardes izmērdējuši!… Čūskas iznīcina! Nekas garšīgs vairs zemes virsū nav palicis! Vēl tikai ar tārpiņiem un zirneklīšiem dabū panašķēties!…
Gingema padraudēja gaisā ar kaulainu, sažuvušu dūri un sāka mest katlā čūsku galvas.
- Uh, pretīgie cilvēki! Nu ir gatavas manas zāles jums par postu! Apslacīšu mežus un laukus, un sacelsies tāda vētra, kāda vēl pasaulē nav bijusi!
Gingema ar pūlēm pacēla katlu aiz osām un izstiepa ārā no alas. Viņa apmērcēja katlā lielu slotu un sāka šļakstināt virumu uz visām pusēm.