-     Celies kājās, viesuli! Lido pār pasauli kā satrakots zvērs! Rauj, lauz, dragā! Gāz apkārt mājas, cel gaisā!

Susaka, masaka, lema, rema, hema!… Burido, furido, sema, pema, fema!…

Viņa izkliedza burvju vārdus un šļakstīja visapkārt ar izpluinīto slotu, un debesis apmācās, sabiezēja mākoņi, sāka gaudot vējš. Tālumā jau liesmoja zibeņi…

-    Dragā, rauj, lauz! - mežonīgi kliedza burve. - Susaka, masaka, burido, furido! Iznīcini viesuli, cilvēkus, dzīvniekus, putnus! Tikai vardītes, pelītes, odzītes, zirneklīšus neaiztiec, viesuli! Lai viņi savairojas pa visu pasauli par prieku man, varenajai burvei Gingemai! Burido, furido, susaka, masaka!

Un viesulis gaudoja arvien stiprāk un stiprāk, liesmoja zibeņi, apdullinoši grāva pērkons.

Gingema mežonīgā sajūsmā virpuļoja uz vietas, un vējš plandīja viņas garās, melnās mantijas stūrus…

Ar Gingemas burvestībām izsauktais viesulis aizdrāzās līdz Kanzasai un ar katru mirkli vairāk tuvojās Džona mājiņai. Tālumā pie apvāršņa sabiezēja mākoņi, un tos šķēla zibeņi.

Totiņš nemierīgi skraidīja, uzslējis galvu, un draiski rēja mākoņus, kas ātri joņoja pa debesīm.

-    Ak Totiņ, kāds tu esi smieklīgs! - Ella teica. - Baidi mākoņus, bet tev taču pašam bail!

Sunītis tiešām ļoti baidījās no negaisiem, kurus ne mazumu bija pieredzējis savā īsajā mūžā.