Anna kļuva nemierīga.

-      Aizpļāpājos es ar tevi, meitiņ, bet tagad, skaties tikai - nāk virsū īsts viesulis…

Un tiešām, jau skaidri varēja dzirdēt draudīgus vēja aurus. Tīrumā kvieši piegūlās pie zemes, un pa tiem kā pa upi šūpojās viļņi.

No tīruma uztraucies atskrēja fermeris Džons.

-    Vētra, nāk šausmīga vētra! - viņš iekliedzās. - Ātrāk paslēpieties pagrabā, bet es skriešu, iedzīšu lopus šķūnī!

Anna aizskrēja uz pagrabu, atvēra vāku.

-     Ella, Ella! Ātrāk šurp! - viņa sauca.

Bet Totiņš, pārbijies no vētras kaucieniem un nemitīgajiem pērkona grāvieniem, bija ieskrējis istabā un paslēpies zem gultas visattālākajā kaktiņā. Ella negribēja atstāt savu mīluli vienu un ieskrēja tam pakaļ kulbā.

Tajā brīdī notika kaut kas dīvains.

Mājiņa divas vai trīs reizes sagriezās kā karuselis. Izrādījās, ka tā atradās pašā viesuļa vidū. Viesulis to sagrieza, pacēla augšā un aiznesa pa gaisu.

Kulbas durvīs parādījās izbiedētā Ella ar Totiņu rokās. Ko darīt? Lēkt zemē? Bet bija jau par vēlu: mājiņa lidoja augstu gaisā…

Vējš pluinīja Annas matus, kad tā stāvēja pagraba priekšā un, rokas uz augšu pastiepusi, izmisusi kliedza. No šķūņa atskrēja fermeris Džons un izmisumā metās uz to vietu, kur bija stāvējusi kulba. Vieni palikušie tēvs un māte ilgi lūkojās tumšajās debesīs, ko ik brīdi apgaismoja zibeņu spožums…