Viesulis trakoja, un mājiņa šūpodamās lidoja pa gaisu. Totiņš, neapmierināts ar notiekošo, izbīlī riedams, skraidīja pa istabu. Ella apjukusi sēdēja uz grīdas, satvērusi galvu rokās. Viņa jutās ļoti vientuļa. Vētra tā gaudoja, ka ausis krita ciet. Viņai likās, ka mājiņa tūlīt nokritīs zemē un sašķīdīs. Bet laiks ritēja, un mājiņa vēl arvien lidoja. Ella ierāpās gultā un apgūlās, piespiedusi sev klāt Totiņu. Vētrai kaucot, mājiņai vienmērīgi šūpojoties, viņa cieši aizmiga.

PIRMĀ DAĻA

CEĻŠ NO DZELTENIEM ĶIEĢEĻIEM ELLA BRĪNUMAINAJĀ GREMOŅU ZEMĒ

Ella pamodās no tā, ka sunītis ar karstu, slapju mēli laizīja viņas seju un smilkstēja. Sākumā meitenei likās, ka redzējusi dīvainu sapni, un viņa jau taisījās to pastāstīt mātei. Bet, ieraudzījusi apgāztos krēslus un kaktā guļošo krāsni, Ella saprata, ka tas viss noticis īstenībā. '

Meitene izlēca no gultas. Mājiņa nekustējās. Logā spīdēja spoža saule.