Ella pieskrēja pie durvīm, atrāva tās vaļā un iekliedzās no pārsteiguma.

Viesulis bija atnesis mājiņu neparasti skaistā zemē. Visapkārt pletās zaļa pļava; tās malās auga koki ar nobriedušiem, sulīgiem augļiem; laukumiņos bija redzamas skaistu rožainu, baltu un zilu puķu dobes. Gaisā lidinājās mazmazītiņi putniņi, zaigodami spilgtās krāsās. Koku zaros sēdēja zeltainzaļi un sarkankrūtaini papagaiļi un klaigāja dīvainās, augstās balsīs. Netālu čaloja dzidra straume; ūdenī lēkāja sudraba zivtiņas.

Kamēr meitene nedroši stāvēja uz sliekšņa, aiz kokiem parādījās visjocīgākie un mīlīgākie cilvēciņi, kādus tikai var iedomāties. Vīriņi gaišzilos samta svārkos un šaurās biksēs augumā nebija lielāki par Ellu; kājās tiem spīdēja zili garie zābaki ar atlokiem. Bet Ellai visvairāk patika viņu platmales ar smailiem dibeniem: pašu augšgalu tām greznoja kristāla bumbiņa, bet zem platajām malām maigi šķindēja sīki zvārgulīši.

Veca sieviete baltā mantijā cienīgi soļoja trim vīriņiem pa priekšu; uz viņas smailās gardibenes un mantijas mirgoja mazas zvaigznītes. Vecītes sirmie mati bija noslīguši pār pleciem.

Tālumā aiz augļu kokiem bija redzams vesels bars mazo vīriņu un sieviņu; viņi stāvēja, sačukstējās un saskatījās cits ar citu, bet neiedrošinājās tuvoties.