—• Lūk, no nozīmē būt lāga zēnam! — kādu dienu norūca Kits.,
— Paldies dievam, ka ir tādi lāga zēni! — asarām acīs iesaucās O'Hara, paspiezdams Kitam roku. — Jūs esat tas, kurš mani izglāba, Kit. Bez jums es būtu izputējis. Vēl mazliet pacietieties, draudziņ, un mēs tiksim uz zaļa zara.
— Tas nekad nenotiks, — nogaudās Kits. — Es skaidri redzu, kāds liktenis mani sagaida: man lemts palikt te visu mūžu.
Drīz viņam sāka likties, ka pavīd kāda izeja. Izmantojot izdevību, Kits O'Haras klātbūtnē paklupa pret krēslu. Pēc dažām minūtēm viņš uzskrēja virsū pults stūrim un drebošiem pirkstiem apgāza līmes trauku.
— Neesat izgulējies? — apvaicājās O'Hara.
Kits paberzēja acis un, iekams atbildēja, skumji paraudzījās uz viņu.
— Nē. Kaut kas ar acīm. Šķiet, ka tās negrib man klausīt, tur tā vaina.
Vairākas dienas viņš klupa un skrēja virsū kantora mēbelēm, bet O'Haru neiežēlināja.
—• Zināt, ko es jums teikšu, — kādu dienu viņš uzrunāja Kitu, — jums jāaiziet pie acu ārsta. Ir tāds dakteris Hesdepls. Viņam ir iekšā. Un tas jums neko nemaksās. Mēs atlīdzināsim viņam ar sludinājumiem. Es pats aiziešu pie viņa.
Un vīrs un vārds — viņš aizsūtīja Kitu pie acu ārsta.
— Acis jums ir kārtībā, — ārsts pasludināja spriedumu, uzmanīgi apskatījis pacientu. — Taisnību sakot, jums ir lieliskas acis: tādas acis ir miljonu vērtas.