Nu, protams, dienu un nakti atrazdamies svaigā gaisā, es uzreiz sāku atveseļoties. Dažkārt biju projām mēnešiem ilgi. Ikreiz, kad atgriezos, viņai bija kļuvis vēl sliktāk. Viņa kā nevarēja, tā nevarēja atlabt. Bet tad mēs kļuvām gudrāki. Es izrāvu sievu no pilsētas, un viņa sāka kopā ar mani ganīt aitas. Četros gados, vai bija ziema vai vasara, aukstums vai karstums, lietus, sniegs vai sals — vienalga kas, mēs ne reizi negulējām zem jumta un visu laiku klīdām no vienas vietas uz otru. Jums vajadzēja redzēt, kā mēs pārvērtāmies! Iedegām brūni jo brūni, kļuvām kalseni kā indiāņi, sīksti kā jēlādas siksna. Nosprieduši, ka tagad esam veseli, devāmies uz Sanfrancisko. Taču bijām pārsteigušies. Otrajā mēnesī mēs abi sākām atklepot asinis. Laidām atpakaļ uz Arizonu pie savām aitām. Nodzīvojām tur vēl divus gadus. Tas mūs izglāba. Izārstējāmies pilnīgi. Visi viņas tuvinieki ir apmiruši. Negribēja mums klausīt.
Tad mēs sapratām, ka pilsētā nav dzīvošana. Izmalām visu Klusā okeāna piekrasti, un mums iepatikās Dienvidu Oregona. Apmetāmies Rogas upes ielejā, iekopām ābeļdārzu. Tur var kļūt bagāts, bet neviens to nezina. Dabūju zemes gabalu — protams, uz nomu — par četrdesmit dolāriem akru. Pēc desmit gadiem šī zeme maksās piecsimt dolāru akrs.