— Pagaidiet! — viņš uzsauca. — Nekustieties, citādi visa tā būšana nogāzīsies lejā.
Viņš ar ašu skatienu noteica attālumu, norāva kaklautu, piesēja to pie virves un, izņēmis no kabatas otru kaklautu, piesēja klāt arī to. No kamanu iejūga siksnām un sapītām īsām/jēlādas slejām sasietā virve bija gan viegla, gan stiprar'Jau pats pirmais metiens bija veiksmīgs, un Smouks satvēra galu. Viņš gribēja tūlīt rāpties laukā no spraugas, bet Karsons, kurš bija apjozies ar virvi, atturēja viņu.
— Apsieniet ari jūs sev apkārt, — viņš pavēlēja.
— Ja es kritīšu, arī jūs aizraušu līdzi, — Smouks iebilda.
Mazais vīriņš kļuva nepiekāpīgs.
— Klusu! — viņš pārtrauca Smouku. — No jūsu balss vien tas viss var sakustēties.
— Bet ja es sakustēšos … — Smouks iesāka.
— Klusu! Nekur jūs nekustēsieties. Dariet, ko es lieku. Lūk, tā — virvi zem padusēm. Sasieniet stingri. Tā! Rāpieties laukā! Nāciet, bet viegli. Es vilkšu. Jūs tikai nāciet. Nu, tā. Vieglāk! Vieglāk!
Smoukam bija atlicis noiet vēl kādas desmit pēdas, kad sākās tilta galīgais sabrukums. Bez trokšņa, rāvieniem tas iegruva aizvien dziļāk un dziļāk.
— Ātrāk! — uzsauca Karsons, pagūtnēin tverdams virvi, kas, Smoukam ātri tuvojoties, kļuva vaļīga.
Brīdī, kad tilts sabruka pavisam, Smouks ar pirkstiem ieķērās ledus sienas cietajā malā, bet viņa ķermenis rāvās līdzi tiltam, kas gāzās lejā.