Karsons, sēdēdams uz klints, atspērās un no visa spēka vilka virvi. Ar milzu piepūli viņam izdevās pievilkt Smouku pie sienas augšējās malas, toties Karsons pats nevarēja noturēties savā nišā. Viņš kā kaķis apgriezās apkārt un, izmisīgi ķerdamies pie gludā ledus, noslīdēja lejā. Zem viņa četrdesmit pēdu garās, stingri nostieptās virves galā tikpat izmisīgi ķepurojās Smouks, un, iekams no dziļuma nākošie dārdi pavēstīja, ka sniega tilts ir sasniedzis aizas dibenu, abi vīri bija apstājušies kritienā. Karsons bija pirmais atradis atbalsta punktu, un, no visa spēka savilcis virvi, viņš noturēja Smouku,
Tagad abi gulēja katrs savā iegrobē, taču Smouka iedobums bija tik sekls, ka, ar visu augumu pieplacis pie klints un ķerdamies pie nokares, viņš katrā ziņā būtu nogāzies, ja nebūtu paglābusi virve. Smouks gulēja izliekuma malā un nevarēja redzēt, kas ir zem viņa. Pagāja vairākas minūtes, iekams viņš novērtēja situāciju un ātri apguva prasmi pielipt pie slapjā un slidenā ledus. Mazais vīriņš ierunājās pirmais.
— Ei! — viņš uzsauca un pēc īsa brīža turpināja: — Ja jūs varat vēl kādu joni noturēties un palaist vaļīgāk virvi, es apgriezīšos apkārt. Pamēģiniet.
Smouks centās noturēties bez virves.