— Varu, — viņš teica. — Pasakiet, kad būsiet gatavs. Bet ātri.
— Apmēram trīs pēdas zemāk ir vieta, kur nolikt kājas, — sacīja Karsons. — Tas būs viens divi. Vai esat gatavs?
— Aiziet!
Nebija joka lieta nolaisties jardu zemāk, apgriezties un apsēsties, bet Smoukam bija vēl grūtāk palikt guļus un saglabāt stāvokli, kas prasīja ik mirkli arvien lielāku muskuļu piepūli. Viņš jau juta, ka sāk slīdēt lejup, bet tad virve nostiepās un, pacēlis acis, viņš ieraudzīja biedru. Asinis bija atplūdušas no saulē iedegušās Karsoņa sejas, tā izskatījās dzelteni bāla, un Smouks iedomājās, kāds gan viņš pats varētu izskatīties. Bet, ieraudzījis Karsoņu ar drebošiem pirkstiem grābstāmies gar nazi, viņš nosprieda, ka tas ir pārbijies un nolēmis pārgriezt virvi.
— N-n-nekas, — mazais vīriņš teica, zobiem klabot.
— Es nebaidos. Tie ir tikai nervi, kaut velns tos parāvis! T-t-tūliņ viss būs kārtībā.
Smouks skatījās, kā Karsons, čokurā sarāvies, drebošs un neveikls ar vienu roku pievelk virvi, bet ar otru cērt ledū dobuļus kājām.
— Karson, — izdvesa Smouks, — jūs esat brašs puika, nudien brašs!
Atbildes smaids bija nožēlojams un aizkustinošs.
— Es nekad neesmu varējis izturēt augstumu, — Kar* sons atzinās. — Man no tā vienmēr kļūst nelabi. Kā būtu, ja es brīdi atvilktu elpu? Pēc tam es izcirtīšu bedrītes dziļākas, lai varētu izvilkt jūs.
Smoukam kļuva silti ap sirdi.