— Paklausieties, Karson. Jums jāpārgriež virve. Tik un tā jūs mani neizvilksiet, un nav nekādas jēgas mums abiem aiziet bojā. Nazis jums ir, grieziet pušu.
— Klusējiet! — sašutis Smouku pārtrauca Karsons.
— Kas tās par runām?
Smouks nevarēja nepamanīt, ka dusmas labvēlīgi iedarbojušās uz biedra nerviem. Toties viņa paša nerviem tās bija īstas mocības gulēt pieplakušam pie ledus un, sasprindzinot visus spēkus, turēties, lai nenokristu.
Vaids un uzkliedziens «Turieties!» brīdināja Smouku. Ar pārcilvēcisku piepūli piespiedis seju pie ledus, viņš sajuta, ka virve kļūst vaļīgāka, un saprata, ka Karsons slīd lejup pie viņa. Viņš neiedrošinājās pacelt acis, kamēr nesajuta, ka virve ir nostiepusies, un nesaprata, ka biedrs atkal ir atradis balstu.
— Cik tur trūka, un būtu bijis vakars! — Karsons teica drebošā balsī. — Es nošļūcu veselu jardu. Tagad pagaidiet. Man jāizcērt jauni iedobumi. Nebijis šis nolādētais ledus tik vājš, mums viss būtu nodarīts gods godam.
Ar kreiso roku palīdzēdams Smoukam turēties, mazais vīriņš ar labo roku skaldīja ledu. Pagāja desmit minūšu.
— Paklausieties, ko es izdarīju! — Karsons uzsauca.
Es izcirtu iedobumus kājām un rokām, lai mēs abi varētu stāvēt blakus. Es palēnām vilkšu virvi, bet jūs lieniet šurp, tikai bez steigas. Un es pateikšu, kas jums jādara vispirms. Es jūs noturēšu virvē, bet jūs tieciet vaļā no sava nesamā. Sapratāt?