Smouks pamāja ar galvu un piesardzīgi jo piesardzīgi attaisīja siksnas. Pagrozījis plecus, viņš atbrīvojās no maisa, un Karsons redzēja, ka tas noslīd pār malu un pazūd.

—  Tagad es metīšu nost savējo! — viņš uzsauca Smou­kam. — Pacietieties vēl mazdrusciņ.

Pēc piecām minūtēm sākās augšupkāpiens. Vispirms gar piedurknēm noberzējis plaukstas sausas, viņš ar rokām ieķērās ledū; nostieptās virves turēts un vilkts, viņš līda un rāpās, apstājās un pieplaka pie stāvuma. Viens viņš nebūtu ticis uz priekšu ne soli. Viņš gan bija stiprāks, to­ties arī par četrdesmit mārciņām smagāks, tāpēc nevarēja noturēties tik stingri kā Karsons. Kad aiz muguras bija palikusi trešdaļa ceļa, kāpums kļuva vēl stāvāks, ledus nebija vairs tik irdens, un Smouks sajuta, ka virve nevelk viņu ar līdzšinējo spēku. Viņš līda aizvien lēnāk un lēnāk. Te nebija kur apstāties un palikt. Lai cik izmisīgi Smouks pūlējās, viņš neviļus apstājās un tūlīt pat sāka slīdēt lejā.

—   Krītu! — viņš iekliedzās.

—   Es arī, — caur zobiem atbildēja Karsons.

—   Tad laidiet vaļā virvi!

Virve nostiepās veltīgā piepūlē, Smouks sāka slīdēt vēl ātrāk; veldamies garām savam iepriekšējam patvērumam un ledus izcilnim, viņš uz brīdi ieraudzīja Karsoņu, kurš, nogāzies no kājām, ķepurojās kā negudrs, lai noturētos nekritis.