Pārvēlies pār malu, Smouks bija pārsteigts, ka nelido bezdibenī. Virve joprojām turēja Smouku, kad virtš/ slīdēja lejup pa stāvumu, kas drīz kļuva lēzenāks, un bei­dzot viņš atradās citā iedobē jauna izciļņa priekšā. Kar- sonu vairs neredzēja: viņš gulēja tajā pašā vietā, kur pirmīt bija atradies Smouks.

—   Re, kāl — viņš izdzirdēja Karsoņa drebošo balsi.

—  Re, kāl

Brīdi valdīja klusums, tad virve sāka raustīties.

—   Ko jūs darāt? — uzsauca Smouks.

—   Taisu iedobumus rokām un kājām, — nedroši atsau­cās Karsons. — Pagaidiet tikai. Es jūs izvilkšu, ka nebūs ko redzēt. Neliecieties zinis, kā es runāju. Tas man no uz­traukuma. Citādi ar mani viss ir kārtībā. Gan jūs redzēsiet, j — Jūs ar visu spēku turat mani, — teica Smouks.

—   Ledus kūst, un jūs agri vai vēlu nogāzīsieties kopā ar mani. Jums jālaiž vaļā. Vai dzirdat? Nav nekāda jēga mums abiem aiziet bojā. Sapratāt? Jūs esat velna pulveris, otru tādu var pameklēt, bet vairāk nekā jūs nevarat izda­rīt. Jums jālaiž vaļā.,

—   Klusējiet taču! Šoreiz es iedobumus izcirtīšu tik dzi­ļus, ka zirgs varēs nostāties.

—   Diezgan esat mani vilcis, — uzstāja Smouks. — Lai­diet mani vaļā.

—  Cik reižu es esmu jūs izvilcis? — bargi noprasīja Karsons.

—   Daudz reižu un pilnīgi veltīgi. Visu laiku jūs slīdat lejā.