Tas viss bija sasviests juku jukām — gluži kā kādā no Dorē gravīru murgiem. Tas izskatījās tik fantastiski un neticami, ka Smoukam likās, it kā viņš redzētu ķēmīgu kosmisku ainavu, nevis daļu no mūsu saprātīgās planētas. Ielejās gulēja ledāji, bieži vien jau krietni saplakuši, un Smouka acu priekšā viens no lielajiem ezera ziemeļu krastā dārdēdams-sāka slīdēt un ar plunkšķi iegāzās ūdenī. Aiz ezera, šķiet, ne vairāk kā pusjūdzi no šejienes — bet Smouks zināja, ka tas ir piecu jūdžu attālumā, — bija redzams egļu puduris un būda. Viņš paskatījās, lai pārliecinātos, vai acis viņu neviļ: nē, no skursteņa augšup stīdza dūmi. Pagriezdamies uz dienvidiem, lai kāptu nogāzē, viņš nosprieda, ka vēl kāds, sev par pārsteigumu, ir atradis Pārsteigumu ezeru.
Ticis pāri klintij, Smouks nonāca nelielā iegoznē, kur smaržoja puķes un laiski zumēja bites. Šī ieleja uzvedās, kā jau saprātīgai ielejai pieklājas, — tā izbeidzās pie ezera. Ja nu kaut kas nebija kārtībā, tad tas bija ielejas garums: pēc kādiem simt jardiem tā atdūrās pret tūkstoš pēdu augstu krauju klints sienu, no kuras, ietīdamies pats savā ūdens putekļu plīvurā, krita kalnu strauts.
Te Smouks ieraudzīja vēl vienu dūmu strūkliņu, kas slinki cēlās saules piesildītajā gaisā aiz kāda klints izciļņa. Iedams apkārt klintij, viņš izdzirdēja vieglus metāliskus klaudzienus un jautru svilpošanu klaudzienu taktī. Tad viņš ieraudzīja cilvēku, kas, iespiedis starp ceļiem zābaku ar pazoli uz augšu, dzina tajā radzes.