— Un mācos rīkoties drošāk. Es vilkšu jūs tik ilgi, kamēr nebūsim izkļuvuši no šejienes. Sapratāt? Kad dievs radīja mani par vieglo svaru, viņš, jādomā, zināja, ko dara. Bet tagad esiet kluss. Esmu aizņemts.
Vairākas minūtes pagāja klusumā. Smouks dzirdēja, kā nazis šķindēdams cērtas ledū; vienu otru reizi ledus drumstalas pārlidoja pāri viņa izcilnim. Slāpju mocīts, turēdamies ar rokām un kājām, viņš ar lūpām ķēra šīs skamba- las, ļāva tām izkust un tad norija.
Viņš izdzirdēja Karsoņu ievaidamies un tad izmisumā nostenamies; virve kļuva ļengana, un Smouks no visa spēka ieķērās ledū. Tajā pašā mirklī virve atkal savilkās. Smouks pacēla acis: aiz izciļņa parādījās nazis un pa stāvo nogāzi slīdēja uz viņa pusi ar smaili pa priekšu. Viņš ax vaigu piespieda nazi, sarāvās, kad tas sāpīgi iegrieza, piespieda vēl ciešāk, un nazis apstājās:
— Esmu gan es tūļa! — sarūgtināts iesaucās Karsons»
— Nebēdājiet, es to noķēru, — atbildēja Smouks.
- Ko jūs sakāt! Pagaidiet! Man kabatā ir vesels mu« žurs auklas. Es nometīšu to jums, un jūs piesiesiet nazi.
Snaouks neatbildēja. Viņš atgainīja domu pēc domas.
— Ei, jūs! Te būs aukla. Pasakiet, kad esat dabūjis.
Mazs kabatas nazītis, iesiets auklā par smagumu, slīdēja lejā pa ledu. Smouks satvēra to, ar zobiem un roku atvāza lielo asmeni un pārbaudīja, vai ir ass. Tad viņš piesēja auklas galā lielo nazi.