— Velciet! — viņš uzsauca.
Acu nenovērsdams, viņš skatījās, kā nazis ceļas augšā. Bet viņš redzēja ne tikai nazi — redzēja arī nobijušos, tomēr nelokāmo mazo vīriņu, kas, trīcēdams un zobus klabinādams, galvai griežoties, prata pārvarēt nelabumu un vārgumu un turējās kā varonis. Kopš tikšanās ar Mazo neviens, cilvēks Smoukam nebija iepaticies tik ātri kā Karsons. Tas bija gaļas ēdājs no galvas līdz kājām, īsts draugs, gatavs iet bojā otra dēļ, ar tik stingru raksturu, ka to pat nāves bailes nespēja satricināt. Taču arī Smouks aukstasinīgi apsvēra situāciju.- Diviem nebija nekādu izredžu uz glābiņu. Lēni, bet neapturami viņi slīdēja uz bezdibeni, un viņš, Smouks, smagāks būdams, vilka mazo vīriņu līdzi. Karsons varēja pielipt kā muša. Viens viņš izglābtos.
— Ak, mēs! — aiz izciļņa Smoukam virs galvas atskanēja balss. — Tagad mēs izkļūsim no šejienes viens divi.
Karsons centās, cik spēja, lai balss skanētu jautri un pārliecināti, un Smouks izlēma.
— Paklausieties, ko es teikšu, — viņš stingri sacīja, velti mēģinādams atgaiņāt iztēles atdzīvināto Džojas Gas- telas sejju. — Es uzsūtīju jums augšā nazi, lai jūs ar to tiktu laukā no šejienes. Sapratāt? Ar kabatas nazi es pārgriezīšu auklu. Labāk vienam izglābties nekā diviem aiziet bojā, sapratāt?