— Izglābties diviem vai nevienam! — drebošā, bet pārliecinātā balsī atbildēja Karsons. — Ja jūs noturēsieties vēl kādu minūti…
— Es jau tā turos pārāk ilgi. Es neesmu precējies. Mani negaida ne burvīga slaida sieva, ne bērneļi, ne ābeles. Sapratāt? Bet tagad ceļojiet tālāk!
— Pagaidiet! Dieva dēļ, pagaidiet! — iekliedzās Karsons. — Nedariet to! Ļaujiet man jūs izvilkt. Esiet mierīgs, vecais draugs. Gan redzēsiet, ka mēs izkulsimies. Es izrakšu tādas bedres, ka māja un kūts saies iekšā.
Smouks neatbildēja. Kā apburts skatīdamies uz nazi, viņš lēni un apdomīgi grieza, kamēr viena no trim sloksnēm pārtrūka.
— Ko jūs darāt? — izmisumā iekliedzās Karsons. — Ja jūs to pārgriezīsiet, es jums nekad nepiedošu, nekad. Es jums saku — vai nu glābsimies abi, vai neviens. Mēs tūliņ tiksim laukā. Pagaidiet! Dieva dēļ!
Un Smouks, kas nenovērsdamies skatījās nz pārgriezto sloksni piecas collas no savām acīm, juta, ka bailes laupa viņam visus spēkus. Viņš negribēja mirt. Vizošais bezdibenis iedvesa šausmas, un pārbīlī viņš pieķērās bezjēdzīgai cerībai — varbūt vilcināšanās nesīs glābiņu. Bailes mudināja viņu uz šo kompromisu.
— Lai notiek, — viņš atsaucās. — Es pagaidīšu. Dariet, ko varat. Bet to gan es jums pasaku, Karson: ja mēs atkal sāksim slīdēt, es pārgriezīšu virvi.