— Sveiki! — uzsauca svešinieks, un Smoukam viņš uzreiz iepatikās. — Pašā laikā! Tūlīt uzkodīsim. Katliņā ir kafija, tad vēl pāris aukstu pankūku un mazliet kaltētas gaļas.
— Es neatteikšos, — sacīja Smouks apsēzdamies. —Pēdējās dienās man iznāca pabadoties, bet tur tālāk, būdā, ēdamā ir papilnam.
— Otrpus ezera? Uz turieni es arī dodos.
— Tā rādās, ka Pārsteigumu ezers kļūst apdzīvots, — žēlojās Smouks, izdzerdams atlikušo kafiju.
— Ejiet nu, ejiet! Jūs taču jokojat? — jautāja svešinieks, un viņa seja pauda izbrīnu.
Smouks iesmējās.
— Tas visus pārsteidz. Vai redzat tās augstās grēdas ziemeļrietumos? No turienes es to ieraudzīju pirmo reizi. Bez kāda brīdinājuma. Pēkšņi no tās vietas ieraudzīju visu ezeru. Bet es jau biju atmetis ar roku meklēšanai.
— Es tāpat, — sacīja otrs. — Es jau biju pagriezies atpakaļ, domāju vakar vakarā tikt līdz Stjuartai, te skatos — ezers. Ja tas ir tas pats, kur tad ir Stjuarta? Un kur es visu šo laiku esmu malies? Un kā jūs nokļuvāt te? Kā jūs sauc?
— Belju. Kits Belju,
— O, es jūs pazīstu! — Cilvēks staroja smaidā un sparīgi paspieda Smoukam roku. — Esmu tik daudz dzirdējis par jums!