— Tātad, cik noprotu, esat lasījis kriminālnotikumu hroniku, — atjokoja Šmouks.
— Nē. — Svešinieks iesmējās un papurināja galvu. — Tikai zinu pēdējos notikumus Klondaikā. Ja jūs būtu noskuvies, es būtu jūs uzreiz pazinis. Es noskatījos, kā jūs ar ruleti apvedāt «Aļņa ragā» ap stūri visu to spēlmaņu baru. Mani sauc Karsons, Endijs Karsons, un es nevaru ne izteikt, kā priecājos iepazīties ar jums.
Karsons bija slaids, stiegrains vīrietis ar dzīvām, melnām acīm, un varēja just, ka viņš ir labs biedrs.
— Un tas ir Pārsteigumu ezers? — viņš neticīgi nomurmināja.
— Jā gan.
— Un tā dibenā zelts ir no vienas vietas kā sviests traukā?
— Protams. Te būs kaut kas no šīs ķērnes. — Smouks iebāza roku svārku kabatā un izņēma no turienes kādus sešus tīrradņus. — Te ir tā manta. Jums atliek tikai ienirt, kaut ar aizvērtām acīm, un grābt ar saujām. Bet pēc tam jānoskrien kāda pusjūdze, lai sasildītos.
— Jā, velns lai parauj manas ķeskas, ja jūs neesat mani pārspējis, — Karsons miermīlīgi nolamājās, taču varēja redzēt, ka viņš ir vīlies. — Bet es cerēju izbagarēt visu pa tukšo. Nu, nekas, vismaz būs tas prieks, ka esmu bijis te.
— Prieks! — iesaucās Smouks. — Ja vien mēs tiksim līdz dibenam, Rokfellers salīdzinājumā ar mums šķitīs nabags.
— Bet tas viss ir jūsu, — iebilda Karsons.