—   Nebūt ne, mans draugs. Saprotiet, kamēr vien cilvēki meklē zeltu, vēl nekad nav atklāti tādi zelta krājumi. Lai visu to dabūtu augšā, būs vajadzīgas ir jūsu, ir manas, ir mana kompanjona un visu mūsu draugu rokas. Visa Bonanca un Eldorādo kopā nebūs tik bagāta kā pusakrs šī ezera dibena. Galvenais ir nolaist ezeru. Tas prasa miljonus. Es baidos tikai viena: te ir tik daudz zelta, ka, laižot to apgrozībā bez kādas kontroles, tas zaudēs jeb­kuru vērtību.

—  Un jūs sakāt… — Karsons aiz pārsteiguma nespēja izteikt visu līdz galam.

—   Ka ar prieku pieņemšu jūs. Ezera nosusināšana pra­sīs gadu vai divus gadus un visu naudu, cik vien mums izdosies sadabūt. Bet tas ir izdarāms. Es jau apskatīju apkārtni. Bet šim nolūkam būs vajadzīgs katrs, kas būs ar mieru strādāt par algu. Mums vajadzēs veselu armiju un vispirms piemērotus cilvēkus, lai būtu ar ko sākt darbu. Vai jūs gribat turēties kopā ar mums?

—  Vai es gribu? Vai tad es neizskatos pēc gribētāja? Es jūtos kā miljonārs — man nudien ir bail iet pāri tam lielajam ledājam. Šobrīd nav nekādas patikas pārlauzt sev sprandu. Zēl, ka man nav vairāk radžu. Pēdējo iedzinu pazolē tieši tai mirklī, kad jūs pienācāt. Bet kā ar jūsē­jām? Parādiet.

Smouks izstiepa kāju.

—   Noberzēta gluda kā slidotava! — iesaucās Karsons, — Jūs, var redzēt, esat pamatīgi kājojis. Pagaidiet drusku, es izvilkšu dažas no savējām un atdošu jums.

Taču Smouks negribēja par to ne dzirdēt.