—  Turklāt, — viņš sacīja, — esmu noglabājis pēdas četrdesmit garu virvi tajā vietā, kur mēs gājām pāri ledā­jam. Es ar savu biedru izmantoju to. Tad tā būs droša lieta.

Kāpiens bija grūts un nogurdinošs. Saule žilbinoši ap­spīdēja ledu, Smouks un Karsons svīda un elsa aiz piepū­les. Šur un tur pa ledu krustām šķērsām līkumoja plaisas un aizas, un tādās vietās pēc stundu ilgiem un bīstamiem pūliņiem viņi tika uz priekšu ne vairāk kā simt jardu. Di­vos dienā, kad viņi bija nonākuši pie neliela ezeriņa, kas bija izveidojies ledū, Smouks ierosināja apstāties.

—   Derētu iekost gaļu, — viņš teica. — Pēdējā laikā bija jāsavelk stingrāk josta, un man jau ļogās kājas. Bez tam ļaunākais ir aiz muguras. Vēl trīssimt jardu — un mēs būsim pie klintīm. Tālāk iet būs vieglāk, atlikušas vēl tikai dažas riebīgas plaisas un viena galīgi draņķīga — pirms izliekuma. Tur ir diezgan nedrošs ledus tilts, bet mēs ar Mazo tikām pāri.

Ēdot abi vīrieši iepazinās tuvāk, un Endijs Karsons uz­ticēja Smoukam savu dzīves stāstu.

—   Es jau zināju, ka atradīšu Pārsteigumu ezeru, — viņš ar pilnu muti murmuļoja. — Man bija jāatrod. Es no­gulēju Franču pakalnus, Lielo Skūkumu un Montē Kristo, un tad atlika vienīgi Pārsteigumu ezers vai žūpošana. Un te nu es esmu. Sieva zināja, ka man veiksies. Es turējos diezgan braši, bet sieva sita mani pušu. Apbrīnojama sie­viete, cilvēks ar zelta rokām, nekad nenokar degunu, cieta kā krams, ne no kā nebaidās, kā radīta priekš manis, un tādā garā. Lūk, paskatieties.