Viņš atspieda vaļā pulksteņa vāciņu, un tā iekšpusē Smouks ieraudzīja pielīmētu mazu fotogrāfiju, no kuras vērās gaišmataina sieviete ar smejošām bērnu sejiņām abās pusēs.
— Puikas? — viņš jautāja.
— Puika un meitene, — lepni atbildēja Karsons.
— Puika ir pusotra gada vecāks. — Viņš nopūtās.
— Bērni varēja būt lielāki, bet mums vajadzēja pagaidīt. Sieva, redzat, bija slima. Plaušas. Bet viņa nolēma nepadoties. Ko tad mēs zinājām par tādām lietām? Kad apprecējāmies, es strādāju par ierēdni, par Čikāgas dzelzceļa ierēdni. Visi viņas piederīgie bija diloņnieki. Dakteri tolaik sevišķi daudz nezināja. Viņi teica, ka dilonis esot mantots. Sievas ģimenē ar to slimoja visi. Dabūja cits no cita un nemaz nezināja to. Domāja, ka jau piedzimuši slimi ar diloni. Tāds liktenis. Mēs ar sievu pirmos divus gadus dzīvojām viņas mājā. Es nebaidījos. Manā ģimenē neviens neslimoja ar diloni. Bet es sasirgu. Tas lika man padomāt. Tātad kaite ir lipīga. Es aplipu tāpēc, ka elpoju to pašu gaisu, ko viņi.
Mēs ar sievu visu to pārrunājām. Es nevis aizgāju pie ģimenes ārsta, bet lūdzu padomu kādam no jaunajiem speciālistiem. Viņš apstiprināja to, ko es pats jau biju izprātojis, un teica, ka Arizona būšot mums piemērotāka. Mēs sakravājām mantas un braucām prom — bez naudas, bez nekā. Es dabūju darbu — sāku ganīt aitas, bet sievu atstāju pilsētā, plaušinieku pilsētā. Tā bija bāztin piebāzta ar plaušu slimniekiem.