Lai kā pūlējās Sitka Cārlijs, nebija viņa spēkos noturēt cilvēkus ciešā rindā. No Aļņa Galvas un Trim Lašiem, kuri priekšgalā iemina taku, līdz Kā-Cuktem, Gauhī un Džo tā bija izstiepusies vairāk nekā jūdzi garumā. Vīri klupdami steberēja, pakritusi atpūtās un atkal slējās augšā. Viss gājiens vilkās kā ķēde ar nevienādām pieturu atstarpēm. Ikviens, saņēmis pēdējās spēku atliekas, grīļodamies kumuroja uz priekšu, līdz tās bija galā, bet nezin kādā brīnumainā kārtā arvien atradās vēl pēdējā izturības lāsīte. Katru reizi cilvēks krizdams bija pārliecināts, ka vairs necelsies, tomēr viņš cēlās, atkal krita un atkal piecelās. Miesa padevās, griba uzvarēja; bet katra uzvara bija reizē arī traģēdija. Indiānis ar nosaldētajām kājām, nespēdams vairs turēties stāvus, rāpoja uz rokām un ceļgaliem. Viņš atpūtās reti, jo zināja, kādu bargu sodu spriež sals. Pat misis Epingvelas lūpas pēdīgi bija sastingušas akmeņainā smaidā un acis, kaut skatījās, nekā neredzēja. Viņa bieži apstājās, spiezdama dūrainī ģērbto roku pie sirds, un kā apreibusi tvēra pēc elpas.
Džo, baltais cilvēks, bija jau pārgājis ciešanu robežu. Viņš vairs nekaulējās, lai viņu pamet vienu, nelūdza pēc nāves, sāpes remdinošais prāta aptumsums bija darījis viņu rāmu un apmierinātu.