Kā-Cukte un Gauhī vilka viņu nežēlodami, ik pa brīdim apveltīdami ar niknu skatienu vai belzienu. Viņiem šķita, ka ir vislielākās netaisnības upuri. Viņu sirdīs sīvi rūga naids, tās smagi spieda bai­les. Kālab viņiem šķiest savus spēkus šā vārguļa dēļ? To darīt nozīmēja mirt, to nedarīt… un abi indiāņi at- cerejās Sitkas Cārlija likumu un šauteni.

Kad dienas gaisma sāka dzist, Džo klupa arvien bie­žāk, un tik smagi bija celt to augšā, ka viņi palika arvien tālāk un tālāk iepakaļ. Dažreiz visi trīs sagāzās sniegā vienā čupā, tik vārgi bija kļuvuši arī indiāņi. Tomēr uz savām mugurām viņi nesa dzīvību, spēku un siltumu. Miltu maisos taču atradas viss, kas dod iespēju dzīvot. Viņi nespēja vairs domāt ne par ko citu, un tālab nav brīnums, ka pēdīgi notika tas, kam jānotiek. Viri bija pakritusi līdzās milzīgai baļķu grēdai, kur tūkstošiem asu malkas gaidīt gaidīja sērkociņu. Turpat netālu ledu bija pavērusies sprauga. Kā-Cukte paskatījās uz kurināmo un ūdeni, Gauhī tāpat; tad viņi paraudzījās viens otrā. Ne vārds netika izrunāts. Gauhī iekurināja ugunskuru, Kā- Cukte piepildīja skārda krūzīti ar ūdeni un uzsildīja to, Džo nesaprotamā valodā murmināja par viņiem nepazīs­tamas zemes brīnumiem. Viņi maisīja miltus siltajā ūdenī, līdz izveidojās šķidra tume, un izdzēra daudzas krūzītes šādas tumes. Nevienu pašu tie nepiedāvāja Džo; bet viņš pat neapjauta to. Viņš vairs neapjauta neko, pat ne savus mokasīnus, kas gruzdēja un kūpēja starp oglēm.