— Dažus vārdus, mani biedri, pirms liekamies gulēt, — Sitka Cārlijs teica, kad katrs bija aprijis savu sīko neraudzētās maizes šķēlīti. Viņš uzrunāja indiāņus mātes va-/ lodā, jo baltos jau bija iepazīstinājis ar sava ziņojuma saturu. — Dažus vārdus, mani biedri, jūsu pašu labā, lai jums laimētos palikt dzīviem. Es jums došu likumu. Kas to pārkāps, pats atbildēs ar savu galvu. Mēs esam pārgājuši Klusuma pakalnus un patlaban ejam pa Stjūartas augštecēm. Varbūt būs vēl viens miegs, varbūt vairāki, varbūt daudzi miegi, bet pienāks laiks, kad mēs nonāksim pie Jukonas ļaudīm, kuriem ir daudz ēdamā. Tālab būtu derīgi, ja mēs ievērotu likumu. Šodien Kā-Cukte un Gauhī, kuriem es liku iemīt taku, piemirsa, ka viņi ir vīri, un aizmuka kā pārbijušies bērni. Tiesa, viņi piemirsa, tālab aizmirsīsim arī mēs. Bet turpmāk viņiem jāatceras. Ja vēlreiz gadīsies, ka viņi aizmirsīs… — Sitka Cārlijs nevērīgi, bet bargi uzsita ar roku pa šauteni. — Rīt viņi nesīs miltus un pieskatīs, lai baltais vīrs Džo nepaliek guļam ceļmalā. Atlikušo miltu krūzītes ir saskaitītas; ja, vakaram pienākot, trūks kaut vienas vienīgas unces … Vai sapratāt? Šodien bija ari vēl citi, kas aizmirsa. Aļņa Galva un Trīs Laši pameta balto cilvēku Džo guļam sniegā. Lai viņi vairs neaizmirst. Līdz ar dienas gaismu viņi dosies uz priekšu un iemīs taku. Jūs dzirdējāt likumu. Padomājiet labi, pirms pārkāpjat to!