No dienvidiem pūta lēns vējiņš, knaibīdams viņu ķermeņu atsegtās daļas un durstīdams sala ugunīgās adatiņas caur kažokiem un miesu līdz pat kaulam. Talab, kad uguns, jautri sprēgādama, bija izkausējusi sniegā sev apkārt valguma loku, Sitka Cārlijs piespieda negribīgos biedrus ķerties pie vējtvera uzsliešanas. Tā bija gaužām vienkārša ierīce — vienīgi sega, kas apmēram četrdesmit piecu grādu slīpumā izstiepta vēja pusē gar ugunskuru. Sega aizturēja ledaino vēju un no mugurpuses un augšas atstaroja siltumu uz tiem, kuriem vajadzēja saspiesties šai patvērumā. Tad noklaja slāni zaļu egles zaru, lai ķermeņi neskartos pie sniega. Šo pienākumu izpildījuši, Kā-Čukte un Gauhī sāka apkopt savas kājas. Viņu apledojušie mokasīni bija pagalam nonēsāti garajā ceļā, un upes ledus blīvu asās šķautnes bija saplosījušas tos skrandās. Kad bija atkausētas un novilktas tikpat nodriskātās zvērādu zeķes, kādas valkā sivaši, mironīgi baltie kāju pirkstu gali dažādās gangrēnas pakāpēs pauda savu vienkāršo stāstu par šo ceļu.
Pametis tos abus žāvējam apavus un zeķes, Sitka Cārlijs pagriezās atpakaļ uz to pusi, no kurienes atnācis. Arī viņam kāroties kārojās apsēsties pie ugunskura un apkopt savu smeldzošo miesu, bet goda jūtas un likums to ne- ļava.
Sāpēs viebdamies, viņš steberēja pār sasalušo klaidumu, ik soli kājas pretojās, ik muskulis atteicās klausīt.