Vairākkārt vietās, kur vaļējās ūdens lāmas starp le­dus blīvām tikai nesen bija pārvilkušās ar ledus garoziņu, viņam nācās nežēlīgi piespiesties, lai spertu straujāku soli, jo trauslā pamatne zem kājām šūpojās un draudēja ielūzt. Šādās vietās nāve varēja pienākt ātri un viegli, bet viņš nemaz nevēlējās izbeigt savas ciešanas.

Sitkas Cārlija arvien augošās bažas tomēr izgaisa, kad aiz upes līkuma viņš pamanīja gurdi velkamies divus indiāņus. Viņi grīļojās un elsa kā cilvēki zem smagām nastām, kaut gan saiņi uz viņu muguras nesvēra vairāk ka dažas mārciņās. Sitka Čārlijs tiem aši ko pajautāja, un to atbildes šķita viņu atvieglojam. Viņš steidzās uz priekšu. Talak nāca divi baltie vīri, kas, no abām pusēm balstīdami, veda kādu sievieti. Arī tie kustējās kā pie­dzēruši, un locekļi tiem drebēja aiz noguruma. Tomēr sie­viete tikai viegli atspiedās pret pavadoņiem, cenzdamās tikt uz priekšu pati saviem spēkiem. Sievieti ieraugot, Sitkas Cārlija seja uz mirkli atmirdzēja priekā. Sirdī viņš loloja dziļu cieņu pret misis Epingvelu. Viņš bija redzējis daudzas baltas sievietes, bet šī bija pirmā, kas uzņēmās sniega ceļu kopā ar viņu. Kad kapteinis Epin- gvels bija ierosinājis šo pargalvīgo pasākumu un lūdzis Sitkas Cārlija palīdzību, viņš tikai nopietni nogrozīja galvu, jo tas bija vēl nepazīstams ceļojums caur draus­mīgajiem Ziemeļzemes plašumiem, un viņš zināja, ka tā būs vīru dvēseles speķu galējā pārbaude.