Bet, uzzinājis, ka kapteiņa sieva grasās tos pavadīt, viņš bez aplinkiem bija atteicies no jebkuras dalības šajā pasākumā. Bijusi ta viņa paša cilts sieviete, nekādu iebildumu nebūtu, bet sievietes no Dienvidzemes — nē, nē, tās ir pārāk maigas, pārāk vārās tik pārdrošam ceļojumam.

Šāda tipa sievietes Sitka Cārlijs līdz tam vēl nebija pazinis. Piecas minūtes iepriekš viņš pat ne sapņos ne­bija domājis uzņemties ekspedīcijas pavadību; bet, kad sieviete pienāca viņam klāt ar savu brīnišķīgo smaidu un pareizo, tīrskanīgo angļu valodu, runādama tieši un lie­tišķi, nemēģinādama ne lūgties, ne pierunāt, viņš uz vie­tas padevās. Ja vien viņas acīs ievizējies maigs lūgums pažēlot, ja balss iedrebējusies, ja viņa kaut mazlietiņ lū­kojusi izmantot savu sievišķību, Sitka Cārlijs būtu palicis ciets kā tērauds, taču viņas dzidri vērīgās acis un dzidri skanīgā balss, viņas pilnīgā vaļsirdība un ramā pārlie­cība, ka ir tam līdzīga, bija laupījusi Sitkam Cārlijam visus iebildumus. Tajā brīdī viņš atskārta, ka šī ir kāda jauna sieviešu audze, un jau pēc nedaudzām dienām, kopš viņi bija ceļabiedri, indiānis zinaja, kālab šādu sie­viešu dēli kļuvuši par zemes un jūras saimniekiem un kā­lab viņa paša cilts sieviešu dēli nespēj pastāvēt to priekšā.