Maiga un vāra! Dienu pēc dienas viņš to vē­roja — piekusušu, nomocījušos, nesalaužamu, un šie vārdi bez rimas pulsēja viņa sirdī. Maiga un vāra! Sitka Cār- lijs zināja, ka viņas kājas dzimušas gludām takām un saulainām zemēm, ka svešas tām Ziemeļzemes mokasīnu mocības, ka sala stindzinošās lūpas nav tās skūpstījušas, un viņš skatījās un brīnījās, kā tās bez mitas spēja cilā­ties visu gurdo dienu cauri.

Viņai allaž bija smaids sejā un uzmundrinošs vārds uz lūpām, tos viņa neliedza pat viszemākajam nastu nesē­jam. Kad ceļš kļuva aizvien tumšāks, viņa šķita nocieti­nāmies un gūstam vairāk spēka, un, kad Kā-Cukte un Gauhī, kas bija lielījušies katru robežzīmi šajā ceļā pa­zīstam tikpat labi, kā bērns pazīst sava vigvama ar ādas aizkariem šķirtos nodalījumus, pēdīgi atzinās, ka vairs nezinot, kur atrodas, viņa bija tā, kuras balss atskanēja, lai teiktu piedošanas vārdus vīriešu lāstu brāzmā. To­vakar viņa vīriem bija dziedājusi, līdz visi juta, ka nogu­rums atslabst, un jaunu cerību pilni bija gatavi stāties pretī nākamībai. Un, kad saka trūkt pārtikas un ikvienam skopo tiesu nomērīja ar skaudīgu sīkmanību, tā bija viņa, kas pretojās sava vīra un Sitkas Cārlija izdarībām, viņa pieprasīja un arī saņēma savu devu, kas nebija ne lielāka, ne mazāka kā pārējiem.