Sitka Cārlijs lepojās, ka pazīst šādu sievieti. Viņas klāt­būtne bija darījusi tā dzīvi bagātāku un piešķīrusi tai plašāku vērienu. Lidz šim viņš pats bija sev padomde­vējs; neviena cilvēka mājiens nespēja viņu novirzīt ne pa labi, ne pa kreisi; viņš bija veidojis sevi pats pēc sa­viem ieskatiem un rūdījis savu vīrišķīgo raksturu, nelik­damies zinis, ko par viņu domā citi. Pirmo reizi viņš no ārienes sajuta aicinājumu pēc vislabakā, kas snauž viņa būtībā. Viens vienīgs atzinīgs dzidri vērīgo acu skatiens, viens vienīgs dzidri skanīgajā balsī teikts pateicības vārds, tikai viegla lūpu savilkšanās brīnumainajā smaidā, un viņš stundām ilgi jutās kā septītajās debesīs. Tā bija jauna ierosme viņa drosmei; pirmo reizi viņš notrīsēja lepnumā, apzinādamies savu sniega ceļa gudribu, un par abiem viņi arvien spēja uzmundrināt savu biedru sirdis, kad tās saka zaudēt možumu.

Abu vīriešu un arī sievietes sejā uzplauka prieks, kad tie ieraudzīja Sitku Cārliju, jo galu galā viņš bija tas balsts, pret ko tiem atslieties. Bet Sitka Cārlijs, pēc pa­raduma nelokāmi stingrs, kā sāpes, ta prieku slēpdams aiz dzelžainas ārienes,, tikai apjautājās, kā klājoties pārē­jiem, pastāstīja, cik tālu vēl līdz ugunskuram, un turpi­nāja ceļu atpakaļ.