Nākamo viņš satika vienu pašu indiāni bez nastas; lūpas sakniebis, tas gaja klibodams, bet acis bija iedubušas aiz sāpēm kājā, kur dzīvās miesas audi velti cīnījās pret nedzīvajiem. Par viņu bija gādāts, cik vien iespējams, taču, sasniedzot pēdējo robežu, vārga­jiem un neveiksmīgajiem jāiet boja, un Sitka Cārlijs sprieda, ka šā cilvēka dienas jau skaitītas. Tas vairs ne­varēja būt ilgais dzīvotājs, tālab viņš tam pateica dažus parupjus uzmundrinājuma vārdus. Tad nāca vēl divi indiāņi, kuriem viņš bija uzticējis pienākumu palīdzēt kul­ties uz priekšu Džo — trešajam baltajam viņu grupa. Tie bija viņu pametuši. Jau acis vien pavērsis, Sitka Cār­lijs ievēroja glūnīgo saspringtību to ķermeņos un sa­prata, ka tie pēdīgi taisās nokratīt viņa kundzību. Tālab viņš ari netika pārsteigts negaidīti, kad, raidīdams tos atpakaļ pildīt pamesto pienākumu, ieraudzīja pamirdzam mednieku nažus, ko indiāņi izrāva no makstīm. Nožēlo­jama aina — trīs novārguši vīri mēro savus niecīgos spē­kus ša varenā plašuma vidū; tomēr tie divi atsprāga zem trešā šautenes laides mežonīgajiem belzieniem un griezās atpakaļ kā nopērti suņi pie savas saites. Pēc divām stun­dām, vezdami zem rokam streipuļojošo Džo, kamēr Sitka Cārlijs soļoja aizmugurē, viņi pienāca pie ugunskura, kur pārejie ekspedīcijas dalībnieki sarāvušies tupēja vējtvera aizsegā.