Kādu laika sprīdi klusumu pārtrauca vienīgi Dela Bi- šopa airu ritmiskie plunkšķi, bet tad viņam kaut kas iekrita prātā.
— Bet savu vārdu jūs man nepateicāt, — viņš smalkjūtīgi un pašapmierināti aizrādīja.
— Mani sauc Velza, — meitene atbildēja. — Frona Velza.
Laivinieka sejā atspoguļojās dziļa godbijība, kas vērtās arvien bijīgāka.
— Jūs — esat — Frona — Velza? — viņš lēnām izrunāja, skaidri atdalīdams vārdus. — Vai Džeikobs Velzs nav jūsu tētuks?
— Jā, es esmu Džeikoba Velza meita — un priecājos jums pakalpot.
Laivinieks savilka lūpas, gari un saprotoši nosvilpās un pārtrauca airēšanu.
— Tūdaļ rāpieties atpakaļ uz pakaļējā soliņa un izvel- ciet kājas no ūdens, — viņš norīkoja. — Un to bundžu pasviediet man!
— Vai tad es nemāku smelt pietiekami labi? — viņa apskaitusies noprasīja.
— Uja, ko jūs! Jūs strādājat lieliski. Bet, bet, ja jūs esat… esat…
— Esmu tieši tāda pati kā pirms tam, kad jūs vēl nezinājāt, kas es esmu. Tā ka turpiniet airēt — tā ir jūsu darba daļa, bet es gādāšu par savējo.
— Oho, jūs gan esat dūšīga! — viņš sajūsmināts no- murdēja un no jauna iegula airos. — Tātad Džeikobs Velzs ir jūsu tētuks? Man gan vajadzēja to uzreiz iedomāties!
Kad viņi bija sasnieguši smilšaino liedagu, ko pieblīvēja visdažādāko preču kaudzes un cilvēku gūzma, Frona vēl pakavējās tieši tik ilgi, lai paspiestu roku savam pārcēlājam.