—  Pateicos, — viņa atbildēja, mīļi pasmaidīdama, jo augstu vērtēja visu, kas nāk no tīras sirds.

Viņš uz brīdi pārstāja airēt, lai no ūdens, kas skalojās ap kājām, izzvejotu vecu konservu bundžu.

— Jūs gan varētu pasmelt ūdeni, — viņš norīkoja, pa- sviezdams tai bundžu. — Pēc tās pēdējās spaidīšanas ūdens sūcas laivā vēl trakāk.

Frona nemanāmi pasmaidīja, sarotīja augšup svārku stērbeles un noliekusies ķērās pie darba. Ikreiz, kad laivas gals ienira vilnī, ledāju rakstiem greznotie pakalni pie ap­vāršņa šķita ceļamies un grimstam kā milzu bangas. Brī­žam viņa, muguru pūtinādama, atslējās, pavēroja ļaužu mudžas pildīto krastu, uz kuru tie īrās, un tad atkal pa­skatījās uz jūras līča atzaru, kas iesniedzās dziļi sauszemē un kur noenkuroti stāvēja kādi divdesmit lieli tvaikoņi. No katra tvaikoņa uz krastmalu un atpakaļ nepārtrauktās virtenēs braukāja gan lielas platdibenes un barkasi, gan baidaras un citas sīkas visdažādākā veida laiveles. Cil­vēks — nenogurstošais darbonis, kas sīksti turas pretī naidīgajai videi, viņa domāja, pieminēdama savus skolo­tājas, kuru gudrības bija krājusies gan auditorijās, gan naksnīgās nodarbību stundās. Viņa bija sava laikmeta briedināts bērns un skaidri saprata, kas ir materiālā pa­saule un kas tajā norisinās. Un viņa mīlēja šo pasauli un dziļi cienīja to.