Un, kaut gan tā, protams, bija visai neparasta rīcība no pārcēlāju nolīgušas sievietes puses, Dela Bišopa acīs tā šķita pilnīgi saderamies ar īaktu, ka šī sieviete ir Džeikoba Velza meita.

—   Paturiet prātā, mans pēdējais maizes kumoss tiks at­dots, — viņš vēlreiz apliecināja, nelaizdams vaļā meitenes roku.

—   Un arī jūsu pēdējais krekls — to nepiemirstiet!

—  Nē, jūs gan esat… esat… varens skuķis! — viņš gluži negribot izgrūda šo vārdu, pēdējo reizi saspiezdams Fronas roku. — Jā, nudien!

Fronas pastrupie svārki netraucēja auguma kustības, un viņa, patīkami pārsteigta, ievēroja, ka jau atmetusi žiglo tipināšanu, kas tik raksturīga pilsētu trotuāru minējām, un iet slaidiem, viegliem, līganiem soļiem, kādi veidojas tikai tālos ceļos un kādus iegūst tikai pēc smagiem dar­biem un grūtiem pūliņiem. Ne viens vien zelta meklētājs, kas pameta vērīgu skatienu uz viņas potītēm un kāju lieliem pelēkās getrās, nonāca pie tādas pašas atziņas kā Dels Bišops. Un ne viens vien tad paraudzījās augšup arī sejā, bet pēc tam skatījās vēl un vēlreiz, jo viņas skatiens bija atklāts un biedriski sirsnīgs, bet acīs slēpās vārs vizmojums, kas trīsuļoja uz smaida robežas: tiklīdz pa­smaidīja tas, kas viņu uzlūkoja, smaids atausa arī viņas acīs.