šis smaida vizmojums bija bezgala daudzveidīgs — te jautrs, te līdzjūtīgs, te līksms, te zobgalīgs, tajā ne­trūka nevienas nianses. Brīžam šis vizmojums pārplūdi­nāja visu seju — un tikai tad varēja pamanīt, ka tas rodas no smaida viņas acīs. Un allaž tas bija atklāts un biedriski sirsnīgs.

Fronai bija daudz iemeslu smaidiem, kamēr viņa stei­dzīgiem soļiem spraucās caur cilvēku drūzmu smilšainajā liedagā un tad pāri norai devās uz baļķu māju, ko bija rādījusi misteram Tērstonain. Laika rats te šķita atripojis atpakaļ, jo pārvietošanās un transporta paņēmieni še atkal bija tādi paši kā vissenākajos laikos. Cilvēki, kas savu mūžu nebija turējuši rokā neko vairāk par sīku iepirkumu sainīti, tagad bija kļuvuši nastu nesēji. Viņi vairs nestai­gāja, stalti izslējušies-pret sauli, bet gāja salīkuši, galvas pret zemi nodūruši. Muguras visiem bija ielikušas no saiņu stiepšanas, bet uz pleciem jau sāka veidoties siksnu uzberztas tulznas. Viņi grīļojās aiz neierastās piepūles, kājas ļodzījās kā piedzērušiem un streipuļoja savmalu kura, līdz pēdīgi saules spožums acu priekšā satumsa un nesējs ar visu nastu nogāzās ceļmalā. Citi bija sakrāvuši savas mantiņas divriču ķerrās un nu, klusībā līksmoda­mies, sparīgi vilka tās uz priekšu, taču iestrēga pirmajā pagriezienā, kur ceļu bija aizsprostojuši lieli, apaļi lauk­akmeņi.