Tad viņi bija spiesti vēlreiz pārvērtēt ceļošanas paņēmienus Aļaskā un vai nu pameta ķerru, kur gadījās, vai arī aizripināja to atpakaļ uz piekrasti, lai par pasa­kainu cenu pārdotu pašam pēdējam no malā izkāpuša­jiem. Zaļknābji, apjozušies ar Kolta revolveru, patronu un medību dunču arsenālu mārciņu desmit svarā, braši aiz- kātoja augšup pa taku, taču drīz vien gausi zvāļojās atpakaļ, bezcerīgā izmisumā sēdami uz visām pusēm re­volveru, patronu un dunču krusu. Tā šie Ādama dēli els­dami pūzdami, sūrus sviedrus liedami, cieta par Ādama grēkiem.

Fronai vai galva griezās no šīs zelta kāres trakuma pārņemto cilvēku drudžainās trauksmes un sen pazīsta­mās ainavas, kas ik uz soļa izraisīja atmiņu gūzmas. Sie kņadainie svešzemnieki šķita pārvērtušies lidz nepazīša­nai. Pat vecie kupicu stabiņi izskatījās dīvaini sveši. Viss bija tāpat un tomēr citādi. Pa šo pašu zālaino noru, kur viņa bērnībā bija rotaļājusies, satrūkdamās, kad viņas saucieni atbalsojās no ledāja uz ledāju, tagad nemierpilnā jūklī šurp un turp drasēja desmitiem tūkstošu cilvēku, iemīdāmi zemē vispēdējo maigās zāles stiebriņu un pie- aurodami klintāju agrāko klusumu.

Un tālumā pa ceļiem virzījās augšup vēl desmit tūk­stoši, kas nesen bija gājuši te cauri, un aiz Cilkutas bija vēl savi desmit tūkstoši.