Bet aizmugurē, visgarām salāin piebārstītajai Aļaskas piekrastei līdz pat Ilorna ragam, vēl desmitiem tūkstošu, izmantodami gan vēja, gan tvaika spēku, traucās šurp no visām pasaules malām. Daijas upe krākdama brāzās lejup uz jūru tāpat kā sendienās, taču tās krastmalas bija neskaitāmu cilvēku kāju izbradātas, bet paši cilvēki, rindām saķērušies pie pilošām tauvām, smagi vilka tās viļņveidīgām kustībām, ar pūlēm brizdami pa krastu augšup, bet pret straumi tiem pakaļ peldēja dziļi iegrimušas, piekrautas laivas. Cilvēku spēks cīnījās pret ūdens strāvas spēku, tomēr cilvēki pieveica veco Daiju smiedamies un jo dziļāk izmina takas tās krastos, lai vieglāk būtu tiem, kas viņiem sekos.

Veikala durvīs, pa kurām Frona kādreiz bija skraidījusi iekšā un ārā, pa to spraugu bijīgās bailēs apbrīnodama neparasto skatu, ja gadījās iemaldīties kādam traperim vai zvērādu uzpircējam, — šajās durvīs tagad blīvējās bļaujošu cilvēku pūlis. Pavērusies pa logu stūrī, kur tais laikos, visu apbrīnota, paretam gulēja viena vēstule, gai­dīdama adresātu, kas nāks to pieprasīt, viņa tagad ierau­dzīja pasta sūtījumu grēdu no grīdas līdz griestiem. So sūtījumu dēļ tad arī cilvēki te bļaustījās. Veikala priekšā pie lielajiem svariem drūzmējās cits ļaužu bars. Nolīgtais nesējs indiānis uzsvieda savu nesamo uz svariem, saiņa īpašnieks — baltais — iekricelēja tā svaru piezīmju grā­matiņā, un uz svariem jau novēlās nākamais sainis.