— Nē, nē! — viņa protestēja. — Kur nu divdesmit gadu vecumā, Met, kur nu divdesmit! Paraugi manu augšdelmu, tad tu redzēsi.
Viņa salieca roka elkonī, tā ka bicepsi izspiedās.
— Muskulīši tā nekas, — viņš atzinīgi piezīmēja, pārlaidis roku saspriegtajam izcilnim, — domāt, tu būtu grūti strādājusi, maizi pelnīdama.
— Oho, es protu sviest ķegļus, boksēties, paukot, — viņa uzskaitīja, ikreiz ieņemdama attiecīgo pozu, — un peldēt, lēkt ūdenī, pievilkties pie stieņa divdesmit reižu no vietas un… un staigāt uz rokām. Tā, lūk!
— Ak tad ar to tu esi nodarbojusies? Bet es domāju, ka tu aizbrauci grāmatu gudrības mācīties, — viņš sausi aizrādīja.
— Tagad, Met, ir pavisam jaunas mācīšanas metodes — un no skolas nemaz nelaiž laukā, ja galva gan piebāzta ar gudrībām, bet…
— Bet kājas tik vārgas, ka nejaudā galvu panest! Labs ir, jāpiedod vien būs, ka tev tādi muskuļi!
— Bet kā tev pašam klājas, Met? — Frona jautāja. — Ko tev pasaule jauna devusi šajos divpadsmit gados?
— Apskati mani! — Viņš izlika kājas sānis, atmeta galvu un izrieza krūtis. — Te tu redzi misteru Metjū Makārtiju, dižciltīgās Eldorado dinastijas karali, kas valstību ieguvis pats ar savu roku spēku. Maniem īpašumiem robežu nav. Vienā minūtē man saskalo tik daudz zelta smilšu, cik agrāk visā mūžā nebiju redzējis, šito ceļojumu uz Savienotajām Valstīm es uzņēmos ar tādu nolūku, lai apciemotu savus vecīšus.